Vairāk nekā 20 tūkstošiem skolēnu ik mācību gadu nepieciešams papildu atbalsts, lai viņi labāk mācītos un priekšlaikus nepamestu skolu. Palīdzību šiem bērniem sniedz arī skolotāji un speciālisti projekta "PuMPuRS"* ietvaros. Izdevumam Kasjauns.lv pastāstījām, ka bieži vien skolēnu problēmas ir dziļākas, piemēram, bērniem trūkst apavu, apģērbu, siltuma un ēdiena, un tāpēc viņi nevar sekmīgi mācīties.

Ļoti daudzos gadījumos, kad bērnam skolā ir grūtības un pastāv priekšlaicīgs mācību pārtraukšanas risks, patiesībā problēmas sakne meklējama ģimenē, piemēram, ir konfliktējošas attiecības ar vecākiem vai notiek vecāku šķiršanās. Tā novērojuši projektā "PuMPuRS"* iesaistītie skolotāji un speciālisti. Nereti bērni arī pārņem vecāku negatīvo attieksmi pret skolu un skolotājiem.

PuMPuRS eksperte Māra Robežniece intervijā portālam Jauns.lv skaidroja, ka bieži vien neizdodas skolēniem palīdzēt atrisināt viņu grūtības, jo “ģimenes lietas mūsu sabiedrībā joprojām tiek uzskatītas par ļoti sensitīvu jautājumu”.

Skolotāja redz, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā, bet neiejaucas

Kopumā pozitīvi novērtējot skolotāju darbu un ieguldījumu, viņa norādīja: “Ļoti bieži ir tā: skola redz, ka problēma ir ģimenē, ka kaut kas nav kārtībā. Ļoti bieži skolotāji, sociālie pedagogi vai citi skolas pārstāvji, kas varētu palīdzēt, kavējas iejaukties, jo viņi to uzskata par ļoti delikātu lietu. Tad ir robeža, kas ir prioritārs šajā situācijā: vai palīdzēt jaunietim vai pasargāt ģimenes delikātumu.

Tā ir sabiedrības domāšana. Cik līdzcilvēki ir gatavi iejaukties gadījumos, kad redz, ka jaunietim situācija ģimenē nav laba? Ļoti bieži [skolēnu mācīšanās grūtību] iemesli ir dziļāki, bet reti kurš uzdrošinās un saņemas kustināt to iemeslus.”

Meitene, kas mācījās labi, kļūst nomākta un vienaldzīga

Eksperte minēja kādu nereti novērotu situāciju: ģimenē notiek šķiršanās un skolniece, kas līdz šim ir ļoti labi mācījusies, ar visu tikusi ļoti labi galā, pēkšņi kļūst izteikti nomākta un viņai viss ir vienaldzīgs.

“Neteiksim, ka viņai ir kaut kādas uzvedības problēmas, bet vienkārši viņa ir noslēgta, vairs neiesaistās skolas sabiedriskajā dzīvē tik ļoti aktīvi. Arī mācībās bieži aizsapņojas. Bieži nav klāt stundās. It kā fiziski ir klāt, bet domās ir kaut kur citur. Arī mājas darbi ne vienmēr ir izpildīti. Vienkārši šai jaunietei mācības vairs nav prioritāte, ko šajā dzīves posmā darīt. Iespējams, vecāku šķiršanās kādā brīdī ir konfliktējoša.

Domāju, ka ne visi skolotāji uzņemtos runāt ar vecākiem par šīm lietām, jo tas viss ir ļoti sensitīvs un trausls. Ne visi vēlas ģimenes konfliktos iejaukties no ārpuses.”

Palīdzību apstādina vecāku nevēlēšanās iesaistīties

Savukārt “PuMPuRS” komunikācijas speciāliste Liene Bērziņa piebilda, ka dažkārt ir centieni veicināt sadarbību starp skolotājiem un vecākiem, taču tā neizdodas.

“Piemēram, bērnam ir norīkojums pie sociālā pedagoga, jo ir parādījušās kaut kādas uzvedības problēmas skolā. Sociālais pedagogs konstatē, ka problēmas ir un ka ar bērnu ir vajadzīgs padziļinātāk strādāt.

Beigu beigās to visu [palīdzību] apstādina tas, ka sociālais pedagogs paziņo vecākam, kurš ir vērsies ar problēmu skolā, ka viņam par to ir jāinformē abi vecāki, lai gan viens no problēmu cēloņiem ir konfliktējošas attiecības ģimenē.

Vecāki pārmet bērnam

Šajā gadījumā bērns ir tas, kurš cieš par to. Vecāki mēdz pārmest: “Kādā saistībā tu vispār kādam kaut ko stāsti? Vai tev kaut kā pietrūkst? Vai tev nav labi? Vai tu gribi sev citus vecākus?” Tie ir reāli stāsti.

Šajā mirklī palīdzība apstājas, izbeidzas, jo vecāks, kurš, piemēram, būtu ieinteresēts atbalstīt bērnu un meklēt risinājumus, izvēlas to nedarīt, jo saprot, ka tādā veidā attiecības ģimenē, mājās tikai un vienīgi pasliktināsies.

Skaidrs, ka tur apakšā ir milzīgi daudz citu problēmu pieaugušo starpā. Piemēram, līdzatkarīgas attiecības. Kāds no pieaugušajiem var būt vardarbīgs pret otru, un tai ne vienmēr jābūt fiziskai vardarbībai. Bet tas ļoti, ļoti ietekmē arī bērnu.

Skola ir stulba, un skolotāja neko nesaprot

Vēl ir ļoti bieži tādas situācijas, kad jaunieši vienkārši projicē savu vecāku attieksmi, piemēram: “Skola ir stulba,” “Skolotāji vispār neko nesaprot,” “Es savā laikā vispār varbūt uz vienu stundu nedēļā aizgāju.” Vecāki to pasniedz bērnam kā joku, bet bērns to paņem sev kā patiesību.

Bērni pusaudžu vecumā ļoti meklē piederības sajūtu. Viņi mēģina attālināties no vecākiem un meklē piederības sajūtu pie vienaudžiem. Te ir vēl viens veids, kā viņi iemācās negatīvu uzvedību. Ja bērns nokļūst kompānijā, kurai ir līdzīgas problēmas un tās bērni uz skolu neiet, tad jaunpienācējs iemācās un pārņem šo attieksmi, lai tikai iederētos, jo savā ģimenē viņš piederības sajūtu nav ieguvis.

Bērns kā instruments vecākiem, kuri šķiras

Mēs visu laiku atgriežamies pie ģimenes. Jau minējām, ka tas viss sākas bērnībā. Bērns nav saņēmis vecāku uzmanību, novērtējumu. Viņš ir kļuvis par atbildīgo vai instrumentu vecāku rokās, kuri šķiras. Viņš mēģina kaut kā izdzīvot, jo tajā mirklī, kad vecāki šķiras, bērna pasaule brūk.

Vienalga, vai vecāks ir alkoholiķis, lai cik viņš ir labs vai slikts, bērnam viņš vienmēr būs augstākais, gandrīz Dieva vietā. Bērns vecāku mīlēs bezgalīgi pat tad, ja pieaugušais būs atvasi aizvedis uz bērnu namu.

Protams, būs arī aizvainojums. Bet bērna mīlestība pret vecākiem ir neizdzēšama. To mums stāsta daudz ekspertu. Bērna mīlestība pret vecākiem nekad nemainīsies, lai cik vecāks ir bijis apzināti vai neapzināti ļauns pret savu bērnu. Bērns viņu vienmēr mīlēs.

Pieaugušo atbildība

Tā arī ir milzīga problēma. Ir skaisti, ka bērnam ir beznosacījuma mīlestība, es to negribētu saukt par problēmu. Bet mēs, pieaugušie, esam ļoti līdzvainīgi visā šajā problēmā [bērna mācīšanās un citos sarežģījumos]. Man gribas teikt, ka esam akli un nepamanām to.”

Bērziņa piekrita, ka daļa pieaugušo tiešām nepamana skolēnu problēmas, bet citi tās pat negrib pamanīt.

Vairāk nekā 20 tūkstošiem skolēnu ik mācību gadu nepieciešams papildu atbalsts, lai viņi labāk mācītos un priekšlaikus nepamestu skolu. Palīdzību šiem bērniem sniedz arī skolotāji un speciālisti projekta "PuMPuRS" ietvaros.