Evita (vārds mainīts) mums uzticējusi savu visai skarbo stāstu, lai aicinātu ikvienu jaunieti cīnīties par sevi un savu nākotni, kā arī lai atgādinātu, cik nozīmīgs ir līdzcilvēku atbalsts īstajā brīdī.

“Man bija 16 gadi. Veiksmīgi biju ieguvusi vispārējo pamatizglītību, un nu tik šķita – lielā dzīve var sākties. Bet ar ko sākt? – Izlēmu, ka vēlos mācīties pēc iespējas tālāk no vecākiem, lai kļūtu pieaugusi, neatkarīga un pati sāktu veidot savu pieaugušo dzīvi. Tobrīd tas šķita skaisti un viegli.

Izvēlējos skolu pēc nejaušības principa - lozēju lapiņas. Tas bija jautri - kā liels nezināms piedzīvojums. Pat nenojautu, cik ļoti mana izvēle ietekmēs manu turpmāko dzīvi.

Septembris - jauna skola, jauni draugi, jauni iespaidi, lielpilsēta un vienkārša lauku meitene. Likās, ka viss noteikti būs lieliski. Pirmais pusgads tāds arī bija. Sekmes - izcilas, mācības - interesantas, kursabiedri - fantastiski. Pirmais semestris noslēgts. Bija radušās pirmās ilūzijas par nākotni, neapzinoties, ka būs jācīnās.

Agrā pavasarī draudzenes pavadībā devos uz ballīti. Sveši cilvēki, nedaudz alkohola… Tovakar nokavējām laiku, līdz kuram studenti tiek ielaisti kopmītnēs. Nolēmām palikt pie jaunajiem paziņām un turpināt ballīti. No rīta atgriezīsimies kopmītnēs un viena diena nokavēta skolā - tas nebūs nekas traks. Jauna, nevainīga pirmā kursa audzēkne un viņas draudzene, vismaz tobrīd tā likās... Diemžēl viss nepavisam nebija tik skaisti un vienkārši.  

Un tad tas notika. Mani izvaroja.  Alkohols bija saindēts, kontrole zaudēta, un mana cieņa iemesta zemē. Dzīve šķita sabrukusi...

Sāpēs zobus sakozdama devos uz dušu ar domu sakopties un doties uz skolu. Aizmirst. Tikt ar to visu galā, jo esmu taču pieaugusi… Taču ilgi noklusēt neizdevās. Pa ceļam sastapu istabas biedreni, nervi neizturēja - mute vārdus un pārdzīvojumus spļāva ārā pati.

Pēc pāris stundām attapos policijas iecirknī. Ekspertīzes, liecības, inspektori. Pienāca vakars, bija jāziņo vecākiem. Smagi... Kauns, sāpes, šoks un galvā tukšums. Tikmēr man aiz muguras kopmītnēs un skolā informācijas noplūde jau bija sasniegusi augstumus.

Meitene, kas tonakt bija turpat, visu liecināja pret mani. Skolā runas izplatījās ātri... Vainīgie ar ieroci rokās mani meklēja visās malās... Tobrīd šķita, ka pamest skolu un atgriezties mājās pie vecākiem, ieslēgties istabā – tas būtu labākais un pareizākais lēmums.

Bet tad es paslepus dzirdēju kādu sarunu skolas gaitenī: ‘’Viņa padosies, aizies, nodzersies, sāks lietot narkotikas – viņa ir meitene bez nākotnes...’’

Un tajā brīdī galvā ierunājās balss: ‘’Ko Tu dari? Kāpēc Tu bēdz? Vai tad ne nākotnes dēļ Tu šeit ieradies? Vai ne Tavas nākotnes dēļ vecāki ziedoja līdzekļus un laiku, pārdzīvoja un uztraucās par Tevi? Vai tāpēc vien, ka tas ir noticis, Tu sevi vērtē par atkritumu? Vai tiešām domā, ka esi vienīgā, kas to piedzīvojusi? Nepadodies!‘’

Un es varēju... Bija grūti, gadu no gada nācās dzirdēt, kā kāds to piemin.... Baumas un apvainojumi, ka esmu samelojusi, ka tas nav noticis, ka esmu vieglas uzvedības, ka pati to gribēju. Kādas tik versijas nebija nācies par sevi dzirdēt?

Izlēmu, ka noteikti jāmaina kopmītnes, draugi, jāatrod studentiem paredzēts darbs, jāmaina vide, jādara viss, lai nebūtu to cilvēku tuvumā! Jāmaina vide - nevis savi plāni par nākotni! Es saņēmos, es augu savā pārliecībā. Veidoju privāto dzīvi ārpus skolas. Ar jauniem cilvēkiem, jaunās vietās, jaunām atmiņām.

Skolu es nepametu, taču sāku kavēt. Sākās ballītes, naktsklubi. Ar lielām bailēm parādījās vīrieši... Un es atkal salūzu... Pirmā mīlestība - salauzta. Pazaudēju savu vērtību un aizmirsu par saviem sapņiem un plāniem. Darbs un nauda - darbadienās, skola - reizi divās nedēļās...

Pienāca pēdējais kurss. Kaut kā nebūt izvilku. Bet ne pati - pateicoties pedagogiem, kas ik reizi man atkārtoja: “Tu esi gudra! Tevī ir potenciāls! Saņemies!’’ Tagad saku paldies viņiem par to.

Bija palikuši pāris mēneši līdz diplomam. Sekmes katastrofālas. Ambīciju un motivācijas nekādas. Kam gan vajadzīga izglītība, ja man jau ir darbs?

Tomēr īstajā brīdī kāds pedagogs pateica zelta vārdus visai dzīvei: ‘’Nekad nesāc, ja negrasies pabeigt! Ej, iztriec savu laiku un naudu, ja to vēlies. Bet netērē citu dārgo laiku. Tas tomēr nav bezgalīgs! Piecelies un ej prom! Man Tavs diploms nav vajadzīgs. Man ir sava karjera, ģimene un darbs. Es varu ar sevi lepoties. Ar ko leposies Tu? Ar mazkvalificēta darba pieredzi un sabojātu CV? Vai tiešām nav vērts pacensties? Vai tiešām gribi būt suns savam bosam, vai tomēr vēlies būt boss pati sev?‘’

Skolā nerādījos mēnesi. Vajadzēja izlemt un rīkoties! Turklāt ātri! Es izlēmu, ka par savu dzīvi lemšu pati, nevis mana pagātne. Tā man neko nav devusi un nedos, ja turpināšu tai pakļauties!

Divas nedēļas, pirms kvalifikācijas eksāmena - darbā haoss, negulētas naktis, māja pilna ar mācību materiāliem, ēdiena smarža mājās nav jūtama, visur kafijas krūzes, roltoni un enerģijas dzērieni. Nogurums līdz bezsamaņai. Asaras. Dusmu lēkmes. Dusmas uz sevi, uz citiem. Gribas visu pamest un bēgt!

Eksāmena dienā trīcoša un nepārliecināta ķēros pie darba. Pēc eksāmena - laimes asaras.  Rezultāti izrādījās fantastiski! Laime un lepnums. Ģimenei prieks, draugi šokā. Dzīvē pirmais kalns ir pieveikts. Lai arī priekšā vēl simtiem.

Izlaidums – pateicība visas skolas priekšā, arī to cilvēku priekšā, kas teica, ka esmu pazaudēta, ka man nav nākotnes. Ar asarām acīm es viņiem veltīju lielu paldies! Jo tieši viņi bija mana motivācija! Viņi bija iemesls, kāpēc es nepadevos!

Protams, ģimenes un draugu atbalsts bija ar mani kopā ik dienas. Taču tikai mana spītība spēja man aizliegt padoties! Lepnums un pēdējā kripata pašcieņas!

Tāpēc vēlos teikt – brīžos, kad gribi padoties, aizmirst, aizmest vai pamest, aizdomājies un pajautā pats sev kāpēc Tu sāki, ja nevari pabeigt, un kas gan būs Tava nākotne, ja atdosi to tiem, kam par to vienalga! Ieslēdz savu spītību! Un nekad neaizmirsti, ka vienīgais, kas slīkstot spēs Tevi glābt būsi Tu pats! Uz ūdens vien noturēsies, ja kustināsi kājas un rokas! Ja darīsi, ne vien domāsi un sapņosi!

Cīnies par to, kas Tev dārgs - cīnies par sevi!”