Ir sācies 2018./2019. mācību gada 2. semestris, kuru daudzi no skolēniem atkal sākuši ar jaunu sparu, lai semestra noslēgumā uz liecībām saņemtu maksimāli augstus vērtējumus un mēģinātu tikt galā ar tiem mācību priekšmetiem, kas pirmajā semestrī ir sagādājuši grūtības. Teju katrs skolēns mācību laikā kādu reizi ir saņēmis neapmierinošu vērtējumu, tomēr vienmēr būs skolēni, kuriem šādi vērtējumi būs krietni biežāk nekā citiem. Dažādos nesekmības iemeslus, raidījma “KLASE” ietvaros, skaidro centra “Dardedze” klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma.

Iemesli, kāpēc kādos priekšmetos skolēni ir nesekmīgi, var būt dažādi. Viens no galvenajiem – pusaudžu intelekta spējas. “Var būt, ka bērnam ar pietiekami labu intelektu atsevišķās jomas tās spējas ir pazeminātas. Ņemot vērā spēju līmeņus, ir kaut kādi priekšmeti, kuros ir grūtības, un tad ir ļoti svarīgi saprast, kas ir viņa stiprās puses un kas ir tās grūtības.”

Nereti par iemeslu nesekmībai kļūst arī pusaudža prioritāšu maiņa. Parādās tādi faktori kā attiecības ar vienaudžiem, kad mācības kļūst otršķirīgas brīžos, kad draugi aicina uz satikšanos. Kāpēc tas ir svarīgi? Psiholoģe uzsver šī vecuma nepieciešamību būt iederīgam, nezaudēt savu vērtību citu jauniešu vidū, kā arī uzturēt statusu konkrētā grupā. Reizēm par iemeslu nesekmībai kļūst arī pārāk lielās gaidas no vecāku puses, kas izraisa ļoti daudz stresa un pārdzīvojumu.

Ja atzīmes ir pasliktinājušās pēkšņi un vecāki vai skolotāji tam īsti nespēj rast izskaidrojumu, ir jāatrod iemesli, kas šīs izmaiņas ir radījuši, stāsta psiholoģe, vēršot uzmanību uz to, ka ir svarīgi atbalstīt, nevis nosodīt pusaudzi, kurš ir nonācis šādās grūtībās.

“Nereti uz konsultācijām nāk bērni, kuriem jau ir ne tikai emocionāli pārdzīvojumi, bet arī veselības problēmas. Viņi vērtē sevi ne tikai vienā jomā, kurā vecāki no viņiem sagaida izcilus rezultātus, bet arī citās jomās. Tā rezultātā rodas attieksme par sevi kā par nepietiekami labu kopumā.”

Izvirzot lielas, augstas, neadekvātas gaidas, mēs būtībā varam panākt to, ka bērns jūtas nevērtīgs, nepietiekami labs visu laiku. Viņš mēģina vēl, un vienalga nav pietiekami labi. Tas ir tas, no kā psiholoģe aicina izvairīties, jo tas izraisa sekas ļoti dažādās dzīves jomās, ne tikai attiecībā uz mācībām. 

“Mēs varam justies dusmīgi”, atklāj psiholoģe, “tomēr mums ir jāmēģina saprast, vai atzīmju pasliktināšanās ir saistīta ar intelekta spējām un meklēt risinājumus šajā virzienā, vai ir nepieciešams noteikt robežas, ja bērnam ir problēmas ar pašregulāciju, un tas ir galvenais iemesls tam, ka viņš kaut ko nedara.”

Pusaudži bieži runā par tādām lietām kā gaidas, ko uzliek vecāki vai pieprasa sabiedrība. Šajā gadījumā psiholoģe atgādina to, ka svarīgāk par ciparu liecībā vai vērtējumu e-klasē ir saprast – kā jaunietis kopumā tiek galā ar savu dzīvi un sekmēm. Ne vienmēr atzīmei būs noteicošā vērtība.

“Izglītība pati par sevi ir viens no dzīvesspēka faktoriem, bet ne vienmēr tas sakrīt ar augstām sekmēm.”

Sekmes var pasliktināties arī emocionālu pārdzīvojumu dēļ, skaidro psiholoģe. Tā var būt arī traumatiska pieredze, ar ko skolas laikā saskaras jaunietis, piemēram:

• negatīva klasesbiedru attieksme,
• kāds emocionāls pārdzīvojums,
• notikumi ģimenē,
• kāds atgadījums ārpus skolas,
• nesaprašanās ar skolotājiem.

Ļoti bieži var gadīties, ka vecāki, ieraugot sliktu vērtējumu, izsaka dažāda veida draudus, ļoti nopietnus aizliegumus, tomēr, kā stāsta psiholoģe: ”Draudi visbiežāk nepalīdz, jo ļoti bieži mēs viņus nespējam realizēt. Draudi nereti tiek izteikti emociju iespaidā.”

Kā krietni vērtīgāku un iedarbīgāku metodi psiholoģe min “ierobežojumu kādām privilēģijām īsākā laikā”, kas var būt pielietojamas sekas, lai regulētu uzvedību.

Kāpēc bērns saka: “Man ir vienalga”?

Kā vienu no problēmām vecāki bieži min bērna nevēlēšanos risināt problēmsituācijas, uz dažādiem aicinājumiem atbildot ar “man ir vienalga”. Psiholoģe skaidro, ka no bērna izskanējušais “vienalga” nekad nebūs tāds pa īstam. Vairāk tas ir saistīts ar kādām grūtībām – pārdzīvojumiem, sarežģītām attiecībām, emocionāliem pārdzīvojumiem, un visbiežāk šo “vienalga” varam tulkot kā: “es tev šobrīd negribu vai nevaru pateikt.”

Lai samazinātu šādus “vienalga”, kas vecāku un bērna attiecībās bieži beidzas ar kritizēšanu un vienaldzības nosodīšanu, psiholoģe iesaka mēģināt atrast vairāk laika, meklēt iespējas būt kopā ar pusaudzi kādās ar skolu nesaistītās nodarbēs. Nepieciešams atjaunot savstarpējo saikni, kas vēlāk palīdzēs jaunietim būt atklātākam.

“Bērna vērtības sajūta nav saistīta tikai ar atzīmēm,” skaidrojot bērna pašvērtējumu, stāsta psiholoģe. Tikai vecāki vai bērna tuvinieki var iedot to sajūtu, ka ir arī citas lietas un citi mācību priekšmeti, kuros tu esi pietiekami labs. Un tā ir ļoti būtiska sajūta: “Pat ja kādos priekšmetos tavas sekmes nav tik labas, kopumā ar tevi viss ir labi.”

Ļoti būtiski ir atcerēties to, ja sekmju pasliktināšanās ir saistīta ar nomāktību, depresijas iezīmēm, tad vecākiem ir jāatrod atpakaļceļš, lai attiecības ar bērnu kļūtu tuvākas. Bērns pats to nespēs.

“Mums ir jāmeklē tie labākie brīži, kad mēs varam parunāt, būt kopā, atkal uzlabot attiecības, lai mēs to emocionālo stāvokli pusaudzim varam virzīt uz labo pusi, kad drīzāk viņš varēs, kad viņam radīsies interese, vēlēšanās kaut ko darīt.”

Bieži vien viens no grūtākajiem periodiem, ko vecākiem nākas izturēt, ir – protests. Ikdienā dzirdam tādas frāzes kā: “Tu neko nesaproti, tas ir “sviests”, kādas muļķības tu tur tagad runā” u.c. No psiholoģiskā viedokļa tas ir uztverams kā veselīgs protests, kas tiek skaidrots ar normālu attīstības sastāvdaļu. Šādu attīstības fāzi var iedalīt arī “veselīgā” un “neveselīgā” protestā.

Kas pusaudzim ir protests? Lai atdalītos no vecākiem, principā, veidojot savu identitāti, ir jāapstrīd viss. Sākot ar to, kas mācīts no bērnudārza vecuma, beidzot ar strīdiem par to, kāpēc vispār ir jāklāj gulta un kam tas vispār ir izdevīgi, un kam tad paliks sliktāk, ja es to gultu nesaklāšu?

Kā norāda psiholoģe, ir nozīmīga spēja “noturēt” šo protestu veselīguma robežās.

Veselīgs protests būs tāds, kurā mēs, izprotot “nesaklātās gultas” nozīmi, spēsim saglabāt mieru, diskutēt, pat strīdēties, tomēr uzklausīt un tādējādi sarunāties. Ļoti bieži šāds protests pārvēršas par neveselīgu, kurā parādās smagi aizvainojumi, emocionāli izvirdumi, dusmas, kas rezultējas ar arvien retāku savstarpēju komunikāciju un noslēgšanos.

Ja vecākiem izdodas šajā “protesta” periodā savstarpējās attiecības saglabāt, lielākoties pusaudzis agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie sākotnējām vērtībām, ko vecāki tam ir mācījuši.

“Šajā vecumā nedarbosies strikti aizliegumi”, norāda psiholoģe, aicinot vecākus meklēt iespēju pusaudzim pašam ieraudzīt iespējamos nākotnes notikumus, kas var iestāties viņa rīcības rezultātā, stāstot par savām bažām un uztraukumiem, piemēram, par draugiem, kas, viņuprāt, nav “īsti piemēroti”, vai nodarbēm, ko pusaudzis izvēlējies un kas var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību. Tas pats attiecināms arī uz negatīvajiem vērtējumiem.

Ja vecāki redz, ka sekmes kļūst sliktākas, ir arī nesekmīgas un viņiem pietrūkst pacietības vai spēka, lai pusaudzi atbalstītu – ir nepieciešams meklēt atbalstu, iedrošina psiholoģe: ”Tas var būt skolotājs, treneris, kāds tuvāks radinieks, kurš bērnam var palīdzēt un atbalstīt.”

Tātad galvenais, kas jāsaprot vecākiem, – kas ir sekmju pazemināšanās vai nesekmības iemesls. Intelektuālās spējas, psiholoģiskie vai emocionālie aspekti.

Latvijā klīniskie psihologi veic psiholoģiskās izpētes, kas ir intelektuālo spēju izpēte. Ar konkrētu testu un konkrētas metodikas palīdzību parāda to, kādas ir intelekta spējas dažādās jomās. Tāpat šī izpēte parāda tās jomas, kuras bērnam padodas labāk, un nosaka kopēju intelekta atbilstību vecuma normai.

PuMPuRS, 2019