Ir viegli pieņemt paklausīgu, mierīgu, kārtīgi ģērbtu bērnu, bet ļoti grūti ir atbalstīt spurainu, dīvaini ģērbtu, noslēgtu pusaudzī. Un tad ir vieglāk viņu neredzēt, vieglāk, ka viņš vairs nemācās šajā klasē, šajā skolā, un drošāk var justies, ja viņš pazūd no mūsu redzesloka. Tomēr aiz šī pusaudža ārējā izskata un uzvedības maskas slēpjas bērns, kuram nepieciešama palīdzība, lai viņš atgūtu uzticību pieaugušajiem un rastu sevī motivāciju turpināt mācības.
Atbalsta projekts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai “PuMPuRS” tiek īstenots jau sesto gadu. Projekta ietvaros īstenoti teju 86 tūkstoši individuālo atbalsta plānu skolēniem.
“Šis ir projekta noslēdzošais gads, kura laikā gan izglītības iestāžu, gan pašvaldību līmenī tiek domāts par to, kā turpmāk sniegt atbalstu bērniem un jauniešiem, kuriem ir risks pirms laika pārtraukt mācības. Tomēr neviens atbalsta pasākums ilgtermiņā nedos vajadzīgos rezultātus, ja bērni paliks bez vecāku uzmanības un mēs neiemācīsimies pamanīt signālus, kas liecina par to, ka bērnam ir nepieciešams atbalsts. Tādēļ aicinu ikvienu pieaugušo – vecākus, aizbildņus, pedagogus, - pamanīt, ieklausīties, atbalstīt,” aicina projekta "Pumpurs" vadītāja Inese Vilāne, uzsverot, ka riskus mācību pamešanai pieaugušie var pamanīt pat divus, trīs gadus pirms bērns nonācis līdz šādam solim.
Apmēram 7% skolēnu Latvijā mācības pamet priekšlaicīgi. To, ko šie bērni ir piedzīvojuši, parasti pieaugušie nezina, jo nepamana. Nepamana, jo tas prasa darbu - bērna pieņemšanu, uzklausīšanu, atbalstīšanu. Tomēr pieaugušajiem vieglāk ir šādam bērnam uzlikt “zīmogu” – nederīgs.
Ņikita Bezborodovs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, uzsver, ka riskus pamest mācības būtu iespējams novērst ātrāk, ja vien sabiedrība, vecāki un skolotāji jauniešiem neliktu “zīmogu” – huligāns, dzērājs, zudis cilvēks. Taču tas nav saistīts ar bērnu, tas saistīts ar šo zīmogu, ko esam pielipinājuši.
Negatīva pieredze automātiski nekļūst par ilgtermiņa sekām
Bieži tiek runāts par riskiem, taču nevajadzētu aizmirst par tikpat būtisku šī jautājuma sastāvdaļu – jautājumu, kā varam bērnu pasargāt? Mēs zinām, ka ir iespējams bērnu pasargāt no negatīvām pieredzēm, un būtiski, ka jebkura pieredze automātiski nekļūst par ilgtermiņa sekām.
“Visstabilākais pasargājošais mehānisms, ko bērnam varam piedāvāt, ir attiecības. Ne vienmēr vecāki ir tie, kas var nodrošināt tuvas pieķeršanās, piesaistes pilnas attiecības ar bērnu, bet ir ļoti svarīgi, ka ir vismaz viens pieaugušais dzīvē – vecmāmiņa, vectētiņš, skolotājs, sporta treneris. Tas ir pieaugušais, kuram nav vienalga, ar kuru ir tuvas attiecības. Tas tiešām būtiski mazina riskus, kas saistīti gan ar sociāli nevēlamu uzvedību, ar vardarbības pieredzes gūšanu, gan priekšlaicīgu izglītības pamešanu. Šajā ziņā projekta “Pumpurs” veiksmes pamatā noteikti var izcelt spēju rast šiem bērniem iespējas gūt jaunas attiecību pieredzes un nereti gan skolas personāla, gan neformālās izglītības iestāžu ietvaros satikt tik nepieciešamo vienu pieaugušo, ar kuru veidot savstarpēji uzticamas attiecības un saņemt atbalstu, kas būtiski maina bērna dzīves trajektoriju,” novērtē bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.
Bieži vecākus satrauc bērnu pārlieka “sēdēšana” telefonā.
“Kad sākam šķetināt, tad izrādās, ka alternatīvu nav, un nav jābrīnās par laika apjomu, ko jaunietis, bērns pavada tiktokā vai kādā citā platformā. Un par to, kas notiek bērnam apkārt, atbildīgi esam mēs - pieaugušie. Saprotams, ka mūsdienu vecākiem alternatīvu radīšanas process arī nav tik vienkāršs. Pašlaik tehnoloģiju attīstības process un jauniešu dzīve līdz ar to ir tik ātra, ka pieaugušie netiek līdzi. Tas attiecas arī uz izglītības sturu – protams, ka izglītībai ir jābūt interesantai. Ja turpinām piedāvāt to pašu, ko pirms 30 gadiem, tad ļoti ātri top skaidrs, ka bērni, kuru smadzenes adaptējušās citam informācijas ātrumam un tipam, trenējuši citas prasmes, nespēj pielāgoties. Skaidri jāsaprot, ka neizbēgami sastapsimies ar grūtībām,” situāciju iezīmē Ņikita Bezborodovs.
Vecākošanas procesā jārada bērnam iespējas, dažādas pieredzes
Psihiatrs gan novērtē, ka saturs mainās. Tomēr uzsver, ka mēs kā pieaugušie netiekam līdzi laikam, pārmaiņas ir lielas, grūtas. Tādēļ uzsver pieredzes nozīmību, ko mēs iedodam saviem bērniem. Pavisam noteikti tas ir viens no vecāku uzdevumiem, vecākošanas procesā radīt iespējas – gūt dažādu pieredzi, atbalstīt, iedrošināt, tas ir viens no primārajiem uzdevumiem.
“Ja bērns to nesaņem, tam var būt paliekošas sekas, kas skar gan bērna spējas pabeigt izglītību, gan atstāt ietekmi uz viņa turpmāko dzīvi un attiecībām kopumā. Ja runājam par sekām, tad ir jāskata dažādi vecumposmi. Jo mazāks bērns, jo lielāka nozīme svarīgām primārām iesaistes attiecībām, kas dabiski ir vecāks, bet ne obligāti. Ļoti svarīgi, ka ir šis cilvēks, kam bērns rūp. Tas nodrošina iespēju izdzīvot sākumā, pēcāk arī attīstīties. Jo mazāks bērns, jo lielāka ģimenes vecāka komponente. Jo lielāks bērns, jo vairāk viņš atdalās, veidojas pats kā personība, ieslēdzas citi mehānismi. Kādā brīdī piederība grupai, vienaudžu vide kļūst svarīgāka par vecāku un tas ir normāli,” norāda bērnu psihiatrs.
Dažādas, īpaši agrīnā bērnībā gūtas negatīvas pieredzes kā nepietiekošs atbalsts un aprūpe, atstāšana novārtā – primāri no vecāku puses, gan fiziska, gan emocionāla vardarbība ģimenes vidē, vielu lietošana vai nopietna psihiskā slimība ģimenē, atstāj ilgtermiņa sekas uz garīgo un arī fizisko veselību. Kā skaidro Ņikita Bezborodovs, līdz ar to mēs apgūstam dažāda veida adaptācijas prasmes sociālās trenēšanās procesā jeb tajā, kas notiek ģimenē. Vecāki var teikt daudz pareizu lietu, piemēram, tev nebūs smēķēt, bet uzvedības bērni apgūst, redzot piemēru acu priekšā. Nereti vecāku teiktais nesakrīt ar pašu uzvedību.
Katram bērnam vismaz vienu pieaugušo, kam rūp
Jebkuram bērnam viņa dzīves laikā apkārt ir ļoti daudz pieaugušo. Ņikita Bezborodovs uzsver, ka augot nelabvēlīgā vidē, ja nav citas attiecību pieredzes, ir ļoti liels risks šo pieredzi atkārtot savās attiecībās, bet pieaugušie bērnam varam dot citu dzīves pieredzi, citas iespējas, citu attiecību pieredzi. Tas ir mūsu pienākums un tas ir mūsu nākotnes interesēs. Ja neviens nepasniedz roku, bērns var pazust pavisam.
“Bērni ir mūsu atbildība, nav būtiski – tavi bērni vai draudzenes bērni, ir jāsaprot, ka bērni ir mūsu kopīga atbildība. Par bērnu primāri atbildīgs ir vecāks. Tomēr, ja vecāki nespēj būt par drošas piesaistes personu, apkārtējiem pieaugušajiem nevajadzētu nosodīt bērnu. Tā vietā izrādiet rūpes, sniedziet citu, labāku attiecību pieredzi, tādejādi pasargājot bērna nākotni.
Nav tāda mirkļa bērna vai jauniešu dzīvē, kad viņš būtu norakstāms – viss, te vairs nav ko glābt, nav jēgas. Vienmēr ir iespējas,” aicina bērnu psihiatrs.
Ar jautājumu par to, kāpēc bērni nemeklē atbalstu pie saviem vecākiem, projekts PuMPuRS uzsāk informatīvo kampaņu “Es Tevi it kā mīlu”. It kā – tas ir mazais iestarpinājums, kas tik bieži prasmīgi tiek noslēpts sadzīves, aizņemtības un noguruma aizsegā. Tas ir manifests to jauniešu vārdā, kuriem IR nepieciešams atbalsts, kuriem ir risks priekšlaicīgi pārtraukt mācības un iespēja pazaudēt pilnvērtīgu nākotni un vietu sabiedrībā. Šis provokatīvais sauklis “Es tevi it kā mīlu” aicina domāt – vai es tiešām esmu sava bērna atbalsts, vai tiešām zinu, kā mans bērns jūtas.
Vairāk par informatīvo kampaņu: https://www.ikvd.gov.lv/lv/jaunums/kapec-berni-nemekle-atbalstu-pie-saviem-vecakiem